Mājas – tās nav sienas un jumts. Mājas – tā ir robeža starp tavu pasauli un svešu pasauli. Un, kad šī robeža sabrūk, tu saproti: vai nu tu to atjaunosi no jauna, vai arī pazaudēsi sevi
Mānīgais Klusums
Elīna stāvēja pie panorāmas loga, piespiedusi pieri pie vēsā stikla. Priedes šūpojās vējā, metot savādas ēnas uz koka terases. Trešo nedēļu viņa ar Rūdolfu iekārtojās šajā mājā – nelielā, bet pārsteidzoši mājīgā kotedžā pašā meža malā. Par mājas iegādi vecākiem viņi paziņoja pēc fakta. Rūdolfs zināja: ja viņi sāktu apspriest pārcelšanos iepriekš, māte viņu nobērtu ar padomiem, sāktu lūkoties pēc “piemērotākiem variantiem” tuvāk sev.
Vienkāršāk bija nostādīt fakta priekšā. Daina šo faktu uzņēma nedaudz savādi , protams, divas nedēļas nezvanīja. Bet Elīna zināja – tas ir klusums pirms vētras. Pārcelšanās nebija viegla. Divus gadus krāja, tad bezgalīgas māju apskates, kaulēšanās ar nekustamo īpašumu aģentiem, dokumentu noformēšana. Bet tagad, skatoties uz saules atspīdumiem, kas rotaļājās koku galotnēs, Elīna saprata – tas bija tā vērts.
Rūdolfs parādījās no kabineta, kur pabeidza kārtējo projektu. Pienāca no aizmugures, apskāva plecus:
— Par ko domā?
— Par klusumu. Dzirdi? Tikai vējš priedēs un putni. Nekāda pilsētas trokšņa.
Viņa pagriezās pret vīru. Desmit gadu kopdzīves laikā viņi bija iemācījušies saprast viens otru bez vārdiem. Abi – dizaineri, abi novērtē telpu un iespēju strādāt mierīgā vidē. Viņu dzīvoklis pilsētas centrā jau sen bija kļuvis pārāk šaurs divām radošām personībām. Bet šeit – plašums. Katram savs kabinets, liela viesistaba ar kamīnu, guļamistaba ar skatu uz mežu. Un galvenais – nekādu kaimiņu aiz sienas, nekāda mašīnu trokšņa zem logiem.
— Ejam, es parādīšu, ko esmu izdomājusi verandai, — Elīna pavilka vīru aiz rokas.
Uz galda viesistabā gulēja skices. Pīti krēsli, piekārti puķu podi ar papardēm, vintāžas gaismekļi – viss tas, par ko viņa sapņoja pēdējos mēnešus. Telefona zvans pārtrauca mājīgo klusumu. Ekrānā parādījās “Mamma”. Rūdolfs nopūtās:
— Daina zvana.
— Pacel, viņa taču zvanīs vēlreiz.
Elīna vēroja, kā sarunas laikā mainās vīra sejas izteiksme. Kaut kas viņai teica priekšā – viņu ideālā vientulība tūlīt beigsies.
Radi nāk bez klauvēšanas
Daina parādījās pēc divām dienām – raibā kleitā, ar pīrāgiem un nelokāmu pārliecību par savu nepieciešamību. Elīna sagaidīja vīramāti ar pieklājīgu smaidu, bet iekšēji kaut kas sarāvās: šīs vizītes reti kad beidzās ātri.
— Nu, kā var dzīvot tik tālu no civilizācijas? — Daina ar prasīgu skatienu aplūkoja viesistabu. — Un aizkari tik plāni, vasarā izbalēs. Es jums savus atvedu, samta.
Elīna pārmeta skatienu Rūdolfam. Viņu minimālistiskais interjers, pārdomāts līdz sīkumam, nekādi nesaskanēja ar smagajiem samta aizkariem. Bet vīramāte jau lika uz galda saiņus ar tekstilu.
— Mammu, mēs paši tiekam galā, — mēģināja viņu apturēt Rūdolfs.
— Protams, protams, — viņa atmeta ar roku. — Un kad Ance ar bērniem atbrauks? Tāda plaša māja, vietas pietiks visiem.
Elīna sastinga ar kafijas tasi rokās:
— Kādā ziņā – Ance ar bērniem?
Viņi dzīvoja netālu no Rīgas, trīs stundu brauciena attālumā. Ance bieži mēģināja ieminēties par palikšanu ciemos, bet Rūdolfs vienmēr atrada pieklājīgu atteikumu. Taču tagad, acīmredzot, māsa nolēma izmantot brīdi un mātes atbalstu.
— Viņa jau sen grasījās pie jums. Māris devās komandējumā, un viņai vienai ar trim bērniem ir grūti. Es teicu – brauc pie brāļa, atpūties…
Rūdolfs nobālēja:
— Mammu, vai tu esi viņus uzaicinājusi bez mūsu ziņas?
Daina nepaspēja atbildēt, kad pagalmā atskanēja piebraucošas mašīnas skaņa. Elīna piegāja pie loga un ieraudzīja, kā no taksometra izkāpj Ance ar vīru, trīs bērni un kalniem čemodānu.
— Bet vai Māris nav komandējumā? — Daina bija pārsteigta.
— Atcēlās pēdējā brīdī! — priecīgi iesaucās Ance, iesteidzoties mājā. — Nolēmām visi kopā braukt pie jums. Uz nedēļu… vai divām.
Elīna skatījās, kā jaunākais brāļadēls ar ieskrējienu lec uz baltā dīvāna ar netīrām botām, kā vidējais izņem no mugursomas čipsus, izbārstot tos pa grīdu, kā vecākais ieslēdz mūziku telefonā uz pilnu skaļumu. Viņas ideālā pasaule izšķīda acu priekšā.
Vakarā, guļot gultā, viņa nočukstēja:
— Rūdolf, vai tas būs ilgi?
Vīrs klusēja, skatoties griestos. Aiz sienas atskanēja bērnu kāju dipoņa un Ances smiekli, kura stāstīja mātei jaunākās ziņas.
Teritorija par dīvānu
Līdz pirmās nedēļas beigām Elīna saprata: viņas māja bija pārvērtusies par caurstaigājamu sētu. Ance ar bērniem bija aizņēmusi viesu guļamistabu un kabinetu, Māris bija iekārtojies viesistabā. Daina, lai gan dzīvoja blakus ciematā, brauca katru rītu – “palīdzēt ar bērniem”. Strādāt bija kļuvis neiespējami.
Līdz pilsētai bija četrdesmit minūšu brauciens. Agrāk viņi ar Rūdolfu devās tur divas reizes nedēļā uz tikšanos ar klientiem, pārējo laiku strādāja no mājām. Tagad viņš arvien biežāk sāka braukt uz viņu veco īrēto studiju, atstājot Elīnu vienu ar šo haosu. Elīna ieslēdzās savā kabinetā, mēģinot koncentrēties uz projektu, bet bērnu skraidīšana un vīramātes žēlabas iekļuva pat caur aizvērtām durvīm. Kādu dienu, kad viņa laboja svarīgu maketu, istabā ieskrēja vidējais puika ar ūdens pistoli.
— Stāvi. — viņa paspēja vien pateikt.
Ūdens strūkla pāršļāca monitoru, tastatūru, skices. Divu dienu darbs pārvērtās par slapju putra. Ance, ielūkojusies pēc atbilstošiem vārdiem, tikai iesmējās:
— Padomā tik. Izžūs. Bērni ir bērni.
Vakarā Elīna savā iemīļotajā porcelāna tasītē atklāja lūpu krāsas pēdas. Uz virtuves dvieļiem – taukaini traipi. Vannas istabā aromdifuzora vietā parādījās ass gaisa atsvaidzinātājs “Meža svaigums”.
— To es nopirku, — lepni paziņoja Daina. — Citādi jums šeit ir kaut kādas dīvainas smaržas.
Rūdolfs arvien biežāk aizkavējās pilsētā. “Projekts steidzams,” – viņš paskaidroja. Bet Elīna redzēja: vīrs vienkārši slēpjas no haosa, kurā pārvērtās viņu māja. Naktīs viņi gulēja bez miega, klausoties, kā virtuvē Ance ar Māri skatās seriālus. Desmitajā dienā Elīna atrada savas iemīļotās zelta zivtiņas peldam ar vēderu uz augšu – jaunākais puika bija tās pabarojis ar maizi. Un vecākais uzstādīja dārzā skaļu tumbu, aizbiedējot visus putnus.
Vakarā viņa stāvēja pie tā paša loga, kur pirms divām nedēļām vēroja saulrietu. Tagad rāmu putnu dziedāšanas vietā bija dzirdama bērnu saucieni, kas dzenāja bumbu pa terasi. Viņas iemīļotās papardes bija izmīdītas, un jaunie krēsli aizkrauti ar netīrām drēbēm.
— Rūdolf, — klusi viņa pasauca vīru. — Mums jāparunā.
Viņš zināja šo toni – tā Elīna runāja, kad pieņēma svarīgus lēmumus. Bet aiz sienas jau klāja galdu vakariņām, un Daina komandēja: “Ance, izņem manus sālījumus! Tagad mēs sarīkosim īstas ģimenes vakariņas!”
Pēdējais piliens
Viņi sēdēja mašīnā – vienīgajā vietā, kur varēja runāt bez lieciniekiem. Vakara mežs šņāca aiz loga, bet mājā dega visu logu gaisma, it kā cilvēciskas nekārtības bāka.
— Es vairs nevaru, — Elīna runāja klusi, bet stingri. — Tā nav vizīte, tā ir…. Es pat nezinu kā to nosaukt. Esmu zaudējusi divus klientus termiņu kavējumu dēļ. Tava māsa izturas pret mūsu māju kā pret bērnu nometni. Un mamma… — viņa aizlūza. — Mamma pārvērta mūsu māju par sava dzīvokļa filiāli.
Rūdolfs klusēja, bungojot pirkstiem pa stūri. Tajā brīdī uz terases parādījās Ance ar glāzi rokās, aiz viņas izskrēja Māris, mēģinot atņemt glāzi. Viņi smējās, skaļi un bezrūpīgi, nepamanot, kā jaunākais dēls kaut ko izsmērē pa terases stiklu.
— Zini, — turpināja Elīna, — kad mēs pirkām šo māju, tu solīji, ka šeit būs mūsu patvērums. Atceries? Vieta, kur var strādāt un atpūsties. Bet tagad…
— Bet tā ir mana ģimene, — aizsmacis atbildēja Rūdolfs.
— Un es? Es arī esmu tava ģimene. Vai vairs neesmu?
Viņš strauji pagriezās pret viņu. Ielu lampas gaismā bija redzams, cik bāla bija viņa seja.
— Ko tu ar to domā?
— Rīt es braucu prom pie mammas. Uz nedēļu. Un, kad atgriezīšos… — Elīna ieturēja pauzi, — es gribu atgriezties mūsu mājā. Ne caurstaigājamā pagalmā, ne bērnudārzā, ne mammas dzīvokļa filiālē. Mūsu mājā, Rūdolf.
No mājas atskanēja saplīsuša stikla šķindoņa un Dainas sauciens: “Nekas traks. Tā ir tikai vāze. Toties cik jautri bērni spēlējas.”
Elīna redzēja, kā notrīsēja vīra rokas uz stūres. Pirms desmit gadiem viņi iepazinās mūsdienu mākslas izstādē. Viņa tolaik noformēja galeriju, bet viņš ieradās ar saviem darbiem. Viņus vienoja mīlestība pret minimālismu. Pret klusumu, pret telpu, kur katrai lietai ir sava vieta un nozīme.
— Tev ir diennakts, — viņa teica. Un satvēra durvju rokturi. — Vai nu tu atrisini šo situāciju, vai arī… — viņa nepabeidza.
Viņa atcerējās, kā pirms pieciem gadiem Ance jau mēģināja padzīvot pie viņiem dzīvoklī “pāris dienas”. Toreiz viss beidzās ar viņu pirmo nopietno sarunu ar Rūdolfu. Vairāk viņi to nepieļāva. Līdz šai dienai.
Vīrietis, kas izdara izvēli
Rīts sākās ar ierasto troksni. Daina klabināja katlus virtuvē, bērni traucās pa māju. Elīna klusējot krāmēja somu, kad guļamistabā ienāca Rūdolfs. Rokās viņš turēja mašīnas atslēgas.
— Nebrauc prom, — viņš teica. — Es visu atrisināšu.
Viņa apstājās, vērojot, kā vīrs nolaižas viesistabā. Viņa balss, parasti maiga, skanēja neparasti stingri:
— Ance, Māri, krāmējiet mantas. Pēc stundas izbraucam.
— Kur tad? — māsa bija pārsteigta, neatraujoties no telefona.
— Uz viesnīcu. Esmu jau rezervējis divus numurus.
Telpā iestājās klusums – rets brīdis pēdējās dienās.
— Kāda viesnīca? Mēs taču esam atbraukuši ciemos. — Daina bija sašutusi. — Rūdolfiņ, ko tu tādu runā?
— Mammu, viesi nedzīvo divas nedēļas. Viesi neposta svešu māju. Viesi ciena saimniekus.
Ance uzlēca kājās:
— Un kā ar bērniem? Viņiem šeit patīk.
— Viesnīcā ir bērnu istaba un baseins. Viņiem patiks vēl vairāk.
Elīna, stāvot kāpņu augšgalā, redzēja, kā mainās radinieku sejas. Daina teica:
— Es tavam tēvam pastāstīšu. Kā tu vari savu māsu…
— Mammu, — Rūdolfs pārtrauca, — ja tu tagad sāksi spiest, es rezervēšu numuru arī tev.
Tas bija kā palēninātas darbības tajās filmās. Ance mēģināja kaut ko teikt, Māris neveikli mīņājās uz vietas, bērni bija pieklusuši, jūtot pieaugušo spriedzi. Pēc stundas Rūdolfs aizvēra mašīnas bagāžnieku. Čemodāni, rotaļlietas, pārtikas pakas – viss, kas aizpildīja viņu māju pēdējās nedēļas, tagad ietilpa automašīnā.
— Es viņus aizvedīšu un atgriezīšos, — viņš teica Elīnai.
— Un mamma?
— Viņa arī brauks, pa ceļam es viņu aizvedīšu mājās. Viņa teica, ka viņas kājas šeit vairs nebūs.
Ceļš līdz viesnīcai aizņēma gandrīz stundu. Par laiku līdz Dainas ciematam Rūdolfs noklausījās visu, ko māte domā par viņu, par viņa nepateicību un mazo māsu Anci. Bet viņš klusēja, ciešāk savelkot stūri. Pirmo reizi mūžā viņš nemeklēja kompromisu, nemēģināja visiem izpatikt. Viņš aizstāvēja savu māju.
Kādam vakarā māja bija klusa. Elīna atvēra visus logus, lai ielaistu svaigu gaisu. No meža atskanēja putnu dziedāšana, vējš čaukstēja priedēs. Viņa atrada Rūdolfu viņa kabinetā. Viņš sēdēja pie galda, skatoties fotogrāfijā, kur viņi ir visa ģimene – vēl mazi, laimīgi, kopā.
— Es nezaudēju ģimeni, — viņš teica, neapgriežoties. — Es to saglabāju.
Elīna pienāca, apskāva viņu. Aiz loga rietēja saule, iekrāsojot priežu galotnes zelta krāsā. Viņu māja atkal kļuva par patvērumu. Lai kur pilsētā Daina zvana visiem radiniekiem, lai izstāstītu šo stāstu, Ance raksta ziņas ģimenes čatā. Galvenais – šeit, viņu personīgajā telpā, atkal iestājās klusums.
Tiesa, abi zināja: tas nav stāsta beigas.
